Talantu Galerija

Režisors un videomākslinieks Roberts Rubīns stāsta par saviem radošajiem projektiem.

Pašā Latvijas piereobežā, dažus kilometrus pirms Krāslavas iepretim Krāslavas stacijai savā mājā, kas tajā pašā laikā ir arī darbnīca šoreiz satiekam tautas muzikantu un mūzikas instrumentu un skaņu rīku meistaru, kolekcionāru  Aleksandru Maijeru. Tieši šeit pirms nu jau vairāk kā gada tapa arī īpašais un izmēros iespaidīgais simtgades koncertuzveduma "Latgales gredzens" lamellafons. Lamellafons ir īpaši radīts, unikāls  mūzikas instruments, kas sastāv no 38 māla podiem ar 38 plāksnēm jeb rezonatoriem, kas rada telpu, kurā skanēt 38 skaņām. Jaunradītais mūzikas instruments tapis cieši sadarbojoties ar diriģentu un Latvijas Radio kora māksliniecisko vadītāju Sigvardu Kļavu. Pirms vairākiem gadiem iepazīstoties ar citu Aleksandra radīto instrumentu, kas veidots no Actimel jogurta dzērienu trauciņiem, iekļaujot to arī vairākos Latvijas Radio kora projektos, atskaņojot Ērika Ešenvalda, Imanta Kalniņa skaņdarbus, radusies ideja arī par ko lielāku - lamellafonu, urš šobrīd apskatāms Latgales vēstniecībā GORS Rēzek

Miķelis Fišers ieguvis Purvīša balvu par personālizstādi “Netaisnība” (2014), veidojis Latvijas paviljonu “Kas slikts var notikt” 57. Venēcijas mākslas biennālē. Radījis personālizstādi “Vainavas un noplicinājumi”. Kā vērtē Latvijas Nacionālā Mākslas muzeja direktore Māra Lāce: Miķelis Fišers fascinē ar spēju katru reizi radīt kaut ko jaunu, tai pat laikā saglabājot uzticību savai izpratnei un pārliecībai par pasaules un Visuma kārtību. Viens no spilgtākajiem latviešu gleznotājiem ir vienlaikus pieejams un noslēgts: viņa radītā pasaule, kuru varam iepazīt caur viņa darbiem, kuri šobrīd skatāmi Dubultu mākslas stacijā, ir tāda pati. Iespējams, mums katram ir vēl neapjausta atslēga, ar kuru atdarīt durvis uz Lielākas Patiesības ieraudzīšanu un saprašanu. Bet varbūt tā nemaz nav "lielāka", bet vienkārši - Cita Patiesība?

Viņam veltīta nodaļa monogrāfijā "Latvijas jaunā režija". Viņa dzīvē joprojām ir svarīga sakarība "pedagogs - režisors - pedagogs. Viņam ir tikai viena "Spēlmaņu nakts balva kā gada režisoram par izrādi "Ezeriņš". Viņš gribētu redzēt, vai nākotnē arī spēlēs mūsdienu dramaturgu tekstus, bet par savām izrādēm viņš runā kā par bērniem. Viņa vārds ir Elmārs Seņkovs. Pašlaik Maskavā Gogoļa centrā top Moljēra "Mizantrops" viņa režijā, bet uz "Pūt, vējiņiem" Nacionālajā teātrī biļetes nav iespējams nopirkt.

Anna Laudere jau septiņus gadus ir Hamburgas baleta vadošā soliste, izdzīvojot un izdejojot skaistas un ļoti nozīmīgas lomas. Kā 16 gadu vecumā nokļuva Hamburgā, cik nozīmīgs dejotājas dzīvē izrādījies šis horeogrāfs - dzirdēsit raidījumā. Hamburgas baleta trupā Anna Laudere ir jau 17 gadus, nozīmīgs viņas dejotājas dzīvē izrādījies horeogrāfs Džons Noimaijers (John Neumeier), salīdzinoši nesen 2017. gada vasarā pirmizrādi piedzīvoja Noimaijera baleta izrāde „Anna Kareņina”. Anna Laudere dejo Annas Kareņinas lomu, kas aizvien dziļāk ievelk garīgajā labirintā, dejo ar pārliecību un spēku, ar lielu dziļumu un milzīgu skaistumu, kā arī ar neaizsargātību un vēl lielāku spēku. Tā par latviešu baletdejotājas Annas lomu Džona Neumeijera baletā „Anna Kareņina” var lasīt Baleta žurnālā. Anna Laudere dzimusi Siguldā. Sešus gadus mācījusies Rīgas Horeogrāfijas vidusskolā, bet 16 gadu vecumā devusies uz Vāciju, lai izglītību turpinātu Hamburgas baletskolā. Jau pēc diviem gadiem – 2001. gadā – Anna uzņemta Hamburgas

Malēnieši manā saprašanā ir neglābjami optimisti, un es noteikti tāda esmu. Man vienmēr viss liekas ļoti labi, ļoti skaisti, pasaule brīnišķīga. Nu kur vēl labāk var būt kā šeit - mūsu Malēnijā! - saka Jaunlaicenes muižas muzeja vadītāja Sandra Jankovska, kura arī sastādījusi šovasar klajā nākušo grāmatu "No Apukalna veroties. Alūksnes novada malēnieši senāk un tagad". Sandra Jankovska stāsta par vietējo izloksni, par dzimtās puses kultūrvēstures saglabāšanu un par malēniešu raksturu. Kopā ar Jaunlaicenes muižas muzeja vadītāju Sandru Jankovsku šķirstām grāmatu ”No Apukalna veroties. Alūksnes novada malēnieši senāk un tagad”. Sandra Jankovska lepojas, ka ir malēniete, kura kopj savas dzimtās puses izloksni un tradīcijas, kura  savulaik medmāsas arodā izskolojusies, pēc vairākiem darba gadiem Rīgā  pārnāca atpakaļ uz Jaunlaiceni un nu jau ilgu laiku te vada muzeju un kopā ar citiem jaunlaiceniešiem mācās runāt malēniski.    Ar Sandru Jankovsku Latvijas Radio pirmo reizi tikās, kad tapa raidījums Latvijas

Dievs. Daba. Darbs. Par šīm cilvēka dzīvē tik būtiskajām vērtībām Annas Brigaderes vārdiem runā skolotājs Jānis Rudzītis no Liepājas. Talantīgs mājturības skolotājs, kurš strādā Liepājas 8. vidusskolā. Jānis Rudzītis ir dzimis 29. februārī, tāpēc dzimšanas diena viņam nav katru gadu, turklāt viņš atšķiras no citiem vēl kāda iemesla dēļ. Viņš ir izcīnījis savas tiesības dzīvot, kas liek atbildīgāk raudzīties uz katru nodzīvot dienu. Pusaudžu gados iegūtā trauma un vēlāk smaga slimība, kas atstāja pēdas vīrieša ķermenī, nav salauzušas viņa garu, tāpēc liepājnieks Jānis Rudzītis ar savu dzīvot sparu un mīlestību pret katru nodzīvoto dienu ir paraugs gan saviem skolēniem, gan kolēģiem. Dzimis aizputnieks, taču tagad dvēselē liepājnieks - tētis, vīrs un dēls, Jānis Rudzītis šoreiz viesis Talantu galerijā.  

Latviešu literatūrai ir pavēries tik plašs iespēju lauks kā, iespējams, vēl nekad agrāk. Mūsu autoru darbu tulkojumi svešvalodās, starptautisku kontaktu atrašana un nostiprināšana, kā arī nepārtrauktas nozares attīstības stratēģiju izveide nostiprina Latvijas kā kultūras lielvalsts statusu. Liels nopelns šajā darbā ir platformai "Latvian Literature", kuru vada Inga Bodnarjuka - Mrazauskas. Kā Latvijas Kultūras akadēmijas absolvente un daudzu kultūras projektu autore un menedžere, viņa palīdz satikties tām pusēm, kuras bez šādas radošas starpniecības, iespējams, nekad nesatiktos. Tā tas ir noticis gan šīgada Londonas grāmatu tirgū, gan Frankfurtes 70. Grāmatu mesē.  

Teātra mākslinieku trupa KVADRIFRONS Rīgas cirkā. Ar dramaturgu Evartu Melnalksni un aktieriem - Reini Boteru, Āri Matesoviču, Klāvu Melli un Anci Strazdu cirkā tikās mūsu kolēģe Māra Rozenberga, kura KVADRIFRONU portretējusi raidījumā Talantu galerija.

Talantu galerijā viesojas vēstures doktors, Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes profesors, grāmatas "Varoņi un varonība senajā Grieķijā" autors Harijs Tumans.

“Es esmu entuziasts. Un es ticu, ka ir iespējams sasniegt pat vistrakākos uzstādītos mērķus,” tā par sevi raidījumā Talantu galerija saka jauns džeza mūziķis Toms Lipskis. Toms ir pedagogs, spēlē kontrabasu un basģitāru, daudz muzicē, koncertē, arī komponē. Viens no svarīgākajiem Toma dzīves mērķiem ir veicināt džeza kultūras attīstību Latgalē, un kopš šī gada septembra pēc Toma iniciatīvas Jāņa Ivanova Rēzeknes Mūzikas vidusskolā darbojas programma – Džeza un mūsdienu ritma mūzika. “Džeza mūzika tā ir lieta, ko es mīlu, un īstenībā es gribētu dzīvot tepat (Rēzeknē), bet arī gribu darīt to, kas man patīk. Šeit tādas platformas, kur darboties, vienkārši nebija. Tad tāda ir jāuztaisa!” Toms kā pedagogs darbojas gan Jāņa Ivanova Rēzeknes Mūzikas vidusskolā, gan arī Rīgas Doma kora skolā. Toms Lipskis ir absolvējis Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas džeza nodaļu, turpat arī pabeidzis maģistrantūru. Šodien Toms darbojas vairākās muzikālās apvienībās, tostarp savā, Toma Lipska kvintetā. Pērn klajā la

Dizainā pamatā ir domāšana, spēja atrast kontekstu - kāpēc tu kaut ko dari, kam tas ir vajadzīgs un kam tas būs labs. Instalācija „Matter to Matter” ir komandas darbs, raidījumā Talantu galerija atzīst Londonas dizaina biennāles zelta medaļas ieguvējs dizaineris Artūrs Analts no dizaina studijas „Variant Studio”. Artūrs beidzis Centrālo Svētā Mārtina Mākslas un dizaina koledžu Londonā. Viņa  vārds saistīts ar „Rižskij samogon rūpnīcu”, kas bijusi izvirzīta arī vairākām balvām, bet pavasarī Latvijas Banka laidusi klajā viņa radīto „Medus monētu”.   „Variant Studio” angārs  Rīgā un Somerseta nams Londonā – 4 sarunas ar dizaineru Artūru Analtu pie viņa instalācijas "Matter to Matter". Zaļā stikla siena, smarža un skaņas rada tādu ievelkošu sajūtu, no vienas puses tu nonāc tādā starp stāvoklī- stāvi aiz norasotās rūts un mēģini pasauli sev atvērt, bet šo pasauli tu jau vēl neredzi, jo stikls ir jānotīra… vai arī pēc brīža tevi pārņem gaisīgs meža vieglums. Artūra Analta telpā nonāca – Santa Lauga.

„Tartu ir manas mājas,” – tā atzīt latviete Ilze Salnāja-Verva, kas jau 12 gadus dzīvo Igaunijā, vada Tartu latviešu biedrību, bet pašlaik Kauņā izzina Lietuvas vēsturi un etnogrāfiju. Darbīga, aizrautīga un laba stāstniece, kas asi redz atšķirīgo starp igauņiem un latviešiem. Stāsta Laima Slava: „Sācies interesants periods manā dzīvē, ” - tā saka Ilze, un mēs tiekamies, lai uzzinātu,  kāpēc Ilze devusies uz Lietuvu un ko tik interesantu tur dara. Ilze Kauņā ieradās augustā, taču jau oktobra vidū atgriezīsies Tartu, jo jāgatavojas Latvijas 100-gades svinībām, kas būs īpašas un notiks Igaunijas Nacionālajā muzejā. Pēc oficiālās statistikas Tartu mīt aptuveni 250 latvieši, taču daļu no viņiem var uzskatīt par „mirušajām” dvēselēm. Tie galvenokārt studenti, kuri piereģistrēti, lai gan studijas Igaunijā jau beiguši. Ilze zina un redzējusi kādus 50 - 60 latviešus, viņu noteikti ir vairāk, taču daļa integrējušies un nevēlas piedalīties latviešu aktivitātēs. Tartu latviešu biedrība dibināta 2012.gadā, aktīvi sad

„2000. gadu vidus Latvijas dzejas paaudzes neapšaubāms līderis,” – tā lasāms par dzejnieku Arvi Vigulu kādā no Latvijas literatūras apskatiem. Visticamāk, ka viņš pats par šo teikumu pasmaidītu, bet ne ar egoistisku patiku. Arvis panākumus, atzinību un slavu pieņem, bet neceļ to priekšā savam tēlam, lai apžilbinātu citus. Atdzejotājs un tulkotājs. Vīrs, draugs, kolēģis. Pārvalda dzejas stilu un tehnisko metožu plašo lauku tieši tādā mērā, lai vietā, kurā viņš uzstātos ar saviem dzejoļiem, klausītos visi. Varbūt pat – aizmirstot ieskatīties telefonā. Izmantojot Dzejas dienu norises kā fonu, kopā ar Arvi Vigulu pastaigāsim pa pilsētu, paklausīsimies viņa dzeju un iedzersim…kafiju. Ar eklēriem. Raidījumā „Talantu galerija”

Pētniece ar azartisku temperamentu un sportisku rūdījumu - literatūrzinātniece Gundega Grīnuma. Viņas portrets top caur Raini un Aspaziju, caur Talsiem un Lugano. Šogad viņa saņēmusi speciālbalvu par pētījumu „Viņpus Alpiem". Romāniem reizēm pieraksta beigās vietu un laiku, kad un kur tie tapuši, piemēram, vilcienā Cīrihe – Rīga - Cīrihe. Reizēm tas ir ļoti svarīgi. Šim raidījumam – vienam no iespējamiem stāstiem par literatūrzinātnieci, Raiņa un Aspazijas pētnieci Gundegu Grīnumu ir ļoti svarīgs tapšanas laiks un vieta. Kastaņola, Šveice, 2018. gada jūnijs, kad Lugano arhīvā atklāja ekspozīciju Rainim un Aspazijai; un tad - Rīga un Talsi. Gundega Grīnuma pētījuma "Viņpus Alpiem. Rainis un Aspazija Kastaņolā. Jaunatklāti tuvplāni" ievadā raksta: „Šī grāmata ir par pieturvietu „Kastaņola” Raiņa un Aspazijas ceļā uz Mūžību. Pareizāk sakot, viens no daudziem iespējamiem stāstiem par šo ceļu 14 gadu garumā.” Bet Raiņa pētniecība ir sākusies it kā nejauši – Kārļa Kundziņa aicināta, toreiz 20 gadus vecā Gundega