Š?s Dienas Ac?m

Vēl viena saruna par „latviešu saknēm”: senie sēļi. Par sēļiem allaž min, ka par viņiem maz ziņu. Sēļi ir kā baltais plankums Latvijas senās vēstures kartē, arī cilts, par kuras nonākšanu vācu krustnešu atkarībā, ir visskopākās ziņas. Tomēr par sēļu klātbūtni liecina izloksnes, kuras joprojām saucam par sēliskām, un joprojām tiee vākti arheoloģiskie materiāli. Stāsta arheologs Jānis Ciglis un valodnieks Ojārs Bušs.

Cikla „Satumsums” raidījums. Vislas–Oderas operācija 1945. gada janvārī – Sarkanās armijas izšķirošais izrāviens uz „fašistu zvēra midzeni”. Nepieredzēti plašais un jaudīgais uzbrukums pāris nedēļās samala vācu spēkus Polijas vidienē un atsvieda fronti līdz Berlīnes pievārtei. Otrais pasaules karš Eiropā nepārprotami tuvojās finālam. Studijā vēsturnieks Valdis Kuzmins.

Turpinām sarunas par „latviešu saknēm”: senie zemgaļi – latviešu nācijas lingvistiskais mugurkauls un Zemgale kā Latvijas „kausējamais katls”. Studijā arheologs, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja direktors Arnis Radiņš un valodnieks Ojārs Bušs.

Piektais gads – Krievijas revolūcija, kas sevišķi spēji uzbangoja Baltijā. Par revolūcijas sākumu Latvijā kļuva asiņainie notikumi Rīgā 1905. gada 13. janvārī. Studijā vēsturniece Līga Lapa.

Saruna par „latviešu saknēm”: senie latgaļi un viņu pēdas Latvijas zemē un latviešu valodā. Studijā Latvijas Nacionālā vēstures muzeja direktors arheologs Arnis Radiņš  un valodniece Anna Stafecka.

1989. gadā PSRS satelītvalstīs Austrumeiropā „samtainās revolūcijas” noveda pie komunistisko režīmu nomaiņas ar nekomunistiskām valdībām. Izņēmums bija Rumānijas Sociālistiskā republika, kur diktators Noklae Čaušesku tika gāzts ar asinsizliešanu un tūdaļ arī nogalināts līdz ar dzīvesbiedri Elēnu Čaušesku. Par notikumiem Rumānijā 1989. gada nogalē saruna ar vēsturnieku Ilgvaru Butuli.

Latgales atbrīvošana no lieliniekiem – pēdējais Latvijas Brīvības kara posms, kuru noslēdz Padomju Krievijas attiekšanās „uz mūžīgiem laikiem” no Latvijas zemes un iedzīvotājiem. Saruna ar vēsturnieci Barbu Ekmani (Kara muzejs). Cikla „Valsts no nulles” raidījuma atkārtojums.

Izmisušo uzbrukums - tā reizēm dēvē vācu uzbrukumu Ardēnos 1944. gada decembrī. Tas ir pēdējais Vācijas mēģinājums Otrā pasaules kara laikā ar stratēģisku uzbrukumu pavērst kara gaitu sev labvēlīgā virzienā. Kāpēc izvēlētā tieši šī vieta Rietumu frontē, lai arī no abām pusēm Sabiedrotie jau ir pietuvojušies Vācijas robežai? Skaidro Latvijas Kara muzeja vēsturnieks Valdis Kuzmins.

Aicinājums vai saukšana mājup, kā toreiz ironiski teica uz "fāterlandi" Vācijā bija aktuāla jau vairākus gadus pirms daudzi vācbaltieši 1939.gadā devās prom no Latvijas. Jau nacistu partijas programmā, kas tika pieņemta 1920. gada 24.februārī, tā dēvētajos "25 punktos" viens no pirmajiem paredzēja visu vāciešu apvienošanu Lielvācijā. Saruna par Baltijas vāciešu izceļošanu no Latvijas 1939. gadā ar vēsturnieku Inesi Feldmani.  

Sergejs Kirovs, padomju kompartijas Ļeņingradas pilsētas komitejas 1. sekretārs, tika nogalināts ar šāvienu pakausī savā darbavietā 1934. gada 1. decembrī. Jau tūdaļ pēc tam tika pasludināts, ka tas ir revolūcijas ienaidnieku roku darbs; sekoja pirmais plašais staļinisko represiju vilnis. Par slepkavības patiesajiem iemesliem vēsturnieki diskutē joprojām. Studijā vēsturniece Daina Bleiere (Rīgas Stradiņa universitāte).

Ciklā „Satumsums”: 1939.–1940. gada Ziemas karš – Staļina impērijas faktiskā sakāve cīņā pret Somijas Republiku. Studijā vēsturnieki Ilgvars Butulis (Latvijas Universitāte) un Valdis Kuzmins (Kara muzejs).

Turpinām sarunu ar  profesoru Jensu Reihu, ievērojamu mikrobiologu, savulaik – austrumvācu disidentu un vienu no 1989. gada pārmaiņu kustības līderiem. Sarunas pirmā daļa izskanēja 26. novembrī. Šodien – par pozitīvo un problemātisko abu Vāciju apvienošanās procesā, par vienotās Eiropas šodienu un nākotni. Autors pateicas Konrāda Adenauera fonda koordinatorei Ritai Šorpai (Rita Schorpp) par atbalstu raidījuma tapšanā.

Ciklā „Pirms 100 gadiem Eiropā”: militārās norises uz Eiropas un Āzijas sliekšņa 1914. gadā – Austroungārija „aplaužas” Serbijā, Osmaņu impērija cieš fiasko pret Krieviju Aizkaukāzā. Studijā vēsturnieks Dainis Poziņš,  Kara muzejs.

Ssaruna Berlīnes mūra krišanas 25. gadskārtā – ar profesoru Jensu Reihu, ievērojamu mikrobiologu, savulaik – austrumvācu disidentu un vienu no 1989. gada pārmaiņu kustības līderiem. Par disidentismu kā intelektuālu nepieciešamību un nepiepildītajām cerībām uz vienotas Centrālaustrumeiropas saglabāšanos. Sarunas 1. daļa. Autors pateicas Konrāda Adenauera fonda koordinatorei Ritai Šorpai (Rita Schorpp) par atbalstu raidījuma tapšanā.  

Ciklā „Satumsums”: kurelieši – tie, kuri centās nekalpot nevienai no okupācijas varām. Saruna par ģenerāļa Jāņa Kureļa (1882. - 1954., attēlā) vienības rašanos, mērķiem, darbību un bojāeju ar vēsturnieku Uldi Neiburgu.

Turpinot sarunas par un ap Berlīnes mūra krišanu 1989. gada 9. novembrī – skatījums no politiķa redzes viedokļa. Saruna ar bijušo Rietumberlīnes (vēlāk – apvienotās Berlīnes) birģermeistaru Eberhardu Dīpgenu (attēlā). 1989. gadā Kristīgi demokrātiskās savienības politiķis Eberhards Dīpgens jau piekto gadu bija Rietumberlīnes valdošais birģermeistars, vēlāk, pēc neliela pārtraukuma, viņš ieņēma apvienotās Berlīnes valdošā birģermeistara posteni līdz 2001. gadam. Eberhards Dīpgens: Rietumberlīne atradās aukstā kara centrā. Tai bija īpašs tiesiskais statuss – augstākā vara tajā piederēja Otrā pasaules kara sabiedrotajām valstīm. Pilsētas rietumdaļā tie bija Rietumu sabiedrotie, bet pavisam jau bija četras sabiedroto varas, un vienā daļā Berlīnes atbildība piekrita Padomju Savienībai. Un kā valdošajam birģermeistaram man bija atbildība par vietējiem jautājumiem, par nacionāla līmeņa jautājumiem un starptautiska līmeņa jautājumiem un arī par Rietumu un Austrumu dialogu dažos ļoti specifiskos aspektos, kas saistī