Augstk Par Zemi

Somiete Mirja Hovila Rīgā pirmo reizi ieradās 1990. gadā kā tūriste, nopirkusi pēdējā brīža cenas ceļazīmi, taču šis nejauši izvēlētais ceļojums izvērtās par jaunu pavērsienu viņas dzīvē. Šobrīd par Mirju Hovilu varam runāt kā par tulkotāju, kura somu valodā iedzīvinājusi Vizmas Belševicas “Billi”, Jura Zvirgzdiņa bērnu grāmatas, Kārļa Vērdiņa dzeju, kā arī Raiņa un Aspazijas saraksti. Lai varētu izdot somiski šīs grāmatas, kas diezgan prognozējami nesola komerciālu veiksmi, Mirja Hovila pat nodibinājusi savu mazītiņu izdevniecību “PAPERIPORO”. Par tulkošanu un tulkojamo darbu izvēli saruna ar Mirju Hovilu, tulkotāju Maimu Grīnbergu un Somijā dzīvojoša latvieti Guntu Paavolu. Pandēmijas piesardzības labad, šobrīd medijos intervijas notiek tikai un vienīgi attālināti. Sarunas zoom platformā vai pa telefonu, šķiet, izmainījušas arī līdzšinējo izpratni par tuvu – tālu. Tāpēc lielas, ka šis ir īstais brīdis, lai uzmeklētu tos brīnišķīgos cilvēkus, kurus ir gadījies sastapt jau agrāk un ne vienu reizi vien. Tā

Izstāde “Atceros, tātad esmu. Neuzrakstītie stāsti: mākslinieču arhīvi” Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā šobrīd nav pieejama apmeklētājiem, taču šai izstādē, kā jau liecina nosaukums, tiek izstāstītas dzīves. Un stāstus, arī bez iespējas doties uz izstādi, varam turpināt stāstīt Latvijas Radio. Raidījumā Augstāk par zemi – sieviete, kas nodzīvojusi pilnestīgu dzīvi: porcelāna māksliniece, aktīva rērihiete, apbalvojuma par ebreju slēpšanu kara laikā “Taisnie starp tautām” saņēmēja Olga Neimane-Kateņeva. Stāsta Lolita Tomsone, Žaņa Lipkes memoriāla direktore, Elīna Dzelzskalēja, psiholoģe, mākslas vēstures studente, Iliāna Veinberga, Rīgas Porcelāna muzeja galvenā krājuma glabātāja, un rērihiete Ingrīda Raudsepa. Olga Neimane-Kateņeva ir dzimusi 1908. gadā Indijā, jo viņas tēvs bija izcils tējas degustators. Kad Olga Neimane-Kateņeva stāsta, viņas tēva, Aleksandra Mjačko-Megrina dzīve izklausās aizraujoša kā no Borisa Akuņina romāniem: pusaudža gados zaudējis tēvu, māte nespējusi uzturēt deviņus bērnus, ai

Rakstniece Ilze Lāce stāsta par ceļu uz savu pirmo stāstu krājumu “Baloži uz Žozetes jumta”. Ilzes Lāces dzīvesstāsts pats par sevi ir stāstīšanas vērts, viņa savu dzīvi drosmīgi veidojusi, un vienlaikus tajā ir daudz kas no pagājušā gadsimta 1990. laikmetu griežus Latvijā pārdzīvojušajiem kopīgā. Formāli "Baloži uz Žozetes jumta" ir Ilzes Lāces pirmā grāmata, taču tajā nav nekā no iesācējas nedrošības, kļūmēm, un tam ir savs skaidrojums. Mums ir darīšana ar valodas profesionāli, lai arī Ilze Lāce pēc izglītības ir juriste, visa viņas dzīve bijusi saistīta ar valodu, tās kopšanu un nianšu slīpēšanu: viņa strādājusi par grāmatu redaktori, un tulkotāju. Tad literāru tekstu tulkotājas darbu nomainījusi pret eiroierēdņa karjeru, strādājusi par juristi lingvisti Eiropas Savienības Padomē. Beļģiju kā savu dzīves vietu Ilze Lāce šobrīd nomainījusi pret Vāciju. Un arī savos stāstos viņa pieraksta šobrīd aiz Latvijas robežām dzīvojošo laikabiedru pieredzi. Trešais iemesls nav mazāk svarīgs, jo negribētos, ka jūs šo

Sajauktā laika dienasgrāmata. Raidījumā Augstāk par zemi šis gads bijis īpašs ar mājās sēdētāja dienasgrāmatām pavasarī, kuras izprovocēja pandēmijas baiļu noteiktais ārkārtas stāvoklis. Pavasarī ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē, izsludinātais ārkārtas stāvoklis apvērsa otrādi žurnālista darba būtību – rosīties, vākt informāciju, sarunāties, provocēt domu apmaiņu. Tas vairs nebija iespējams, un alternatīva izrādījās tieši tik vienkārša: cilvēks – balss – mikrofons. Izrādās, ar to pietiek! Šķiet, šo sajūtu varu attiecināt uz gadu kopumā: katram no mums nācās pārliecināties, cik daudz ir iekšā. Vai pietiek ar mājas dzīvi? Kādas attiecības ir ar tuviniekiem? Kas ir tavā grāmatplauktā, atmiņās, emocionālajā pieredzē? Sastopoties ar nepiedzīvoto, jāatzīst – mēs reaģējām kā jau pienākas sociālo tīklu paaudzei. Vispirms mēģinājām to nofotografēt! Atmiņas institūcijas visā pasaulē, pie mums tā bija Latviešu folkloras krātuve, arī Nacionālais vēstures muzejs, aicināja fotografēt pandēmijas krīzes jaunos paradumus u

RIXC galerijā aplūkojama Rasas Šmites un Raita Šmita izstāde "Atmosfēriskais mežs", kas jau nominēta prestižajai Purvīša balvai. Jauno mediju kultūras centrs RIXC tikmēr gatavojas nākamā gada mākslas un zinātnes festivālam, kura viena no tēmām būs “Sensorijs” – kā jaunās tehnoloģijas izmaina un paplašina cilvēka sajūtu pasauli. Vai šai nepilnajā minūtē dzirdamajai skaņai raidījuma ievadā izdevās jūs pārliecināt, ka ir vasaras vakars klajā laukā, tālumā rej suns, garām aizbrauc mašīna, un pavisam drīz pāri pārlidos arī lidmašīna? Tā ir skaņa no mākslinieces Kristas Dinteres darba “Atspulgi, cikli, transformācija”, un tas bija viens no pieciem mākslinieku darbiem, ar kuriem to autori iepazīstināja jauno mediju kultūras centra RIXC rīkotajā tiešsaistes seminārā “Sensorijs”. Krista Dintere stāstīja par nupat dzirdētā darba tapšanas impulsiem, par pašas pieredzēto mulsinošo situāciju, kad skaņa nesakrīt ar apkārt notiekošo, skaņas ieraksta iespēja skaņas un tās avota saikni padara vēl maldinošāku. Ja jums šī tēm

Šobrīd Latvijas Nacionālā muzeja centrālajā ēkā skatāma izstāde “Atceros, tātad esmu. Neuzrakstītie stāsti: mākslinieču arhīvi”. Raidījumā saruna ar vienu no māksliniecēm, kuras stāsts ir šai izstādē – Laimu Eglīti. Vai mākslinieces dzīvā pieredze sakrīt ar mākslas kuratoru skatījumu uz viņas dzīvi? Raidījums ir arī sveiciens māksliniecei 75. dzīves jubilejā.

Saruna ar rakstnieci Lauru Vinogradovu, šoruden iznācis viņas garstāsts “Upe”. Jaunā grāmata ir stāsts par atgriešanos tēva mājās. Vilksim paralēles ar rakstnieces pašas pieredzi, stāstu krājumā “Lāču kalns” notikušo izlīdzināšanos ar dzimto Popi. Laura Vinogradova raksta arī bērniem, un arī garstāsts “Upe” šķiet pašdziedinošs, tajā ir kaut kas no pasakas. Gaidot iznākam rakstnieces Adventa laika stāstu grāmatu, runāsim par brīnumiem, kas notiek, un to, ka beigas vienmēr ir labas. Laura Vinogradova literatūrā ienāca salīdzinoši nesen, 2016. gadā uzvarēja Kurzemes Prozas lasījumos, debitēja ar bērniem domātu grāmatu par Snīpulīti no Snīpuļciema, pirmajam pieaugušajiem domātajam stāstu krājumam “Izelpas” tā paša gada nogalē sekoja “Lāču kalns”, veltījums dzimtajai Popei. Fakts, ka rakstnieces Lauras Vinogradovas debija literatūrā, 2018. gadā iznākušais stāstu krājums “Izelpas” togad tā arī netika pie balvām, nav mazinājis pārliecību, ka Laura ir laba rakstniece. Varbūt rakstītā iekšējā temperatūra atbilst m

Saruna ar antīko zinātņu doktori, tulkotāju un publicisti Agnesi Irbi par cilvēku atbildību un kopību. Agnese Irbe pabeigusi Aristoteļa “Valstslietu” tulkojumu, uzrakstījusi savu pirmo monogrāfiju “Nevardarbība un pacietība” - abas grāmatas ir sagatavošanā. Nesen diskusijas iekustināja publicistes viedoklis “Rīgas Laika” novembra numurā par Dzīvesbiedru likuma projektu. Kā jūs izjūtat šo pandēmijas baiļu laiku? Mans vārds ir Anda Buševica, un personīgi es esmu piedzīvojusi gan necerētu vienotības sajūtu – mēs visi esam vienoti nepieciešamībā piekāpties, kaut ko mainīt savā dzīvesveidā. Un vienlaikus daudzus jautājumus, kas līdz šim uz mani nav attiekušies, tagad tomēr esmu spiesta sev uzdot no jauna. Neizbēgami esam pārmaiņu priekšā, daudzas no jomām jau ir bankrotējušas, valsts tiek saukta palīgā, taču jau tagad ir skaidrs, ka atjaunot kādreizējo dzīvi visdrīzāk neizdosies. Nāksies izšķirties par prioritātēm. Kas ir manas dzīves prioritātes? Kā par tām vienoties ar citiem? Latvijas Radio par politiku sprie

Pēc pāris dienām apritēs 50 gadi kopš lietuviešu jūrnieka Sima Kudirkas izmisīgā lēciena no padomju zvejas kuģa uz ASV krasta apsardzes kuteri, lai lūgtu politisko patvērumu. Lietuviešu režisores Ģiedres Žickītes dokumentālā filma "Lēciens" šo stāstu izstāsta daudzšķautņaini un neviennozīmīgi. Filmas pirmizrāde Rīgā plānota 27. novembrī, ARTDOCFEST tiešsaistes filmu skatē. Filma ir stāsts par lietuviešu jūrnieku – Simu Kudirku, kurš 1970. gada 23. novembrī veica izmisīgu lēcienu no padomju zvejas kuģa uz ASV krasta apsardzes kuteri, lai lūgtu politisko patvērumu. Pirms 50 gadiem notikušo incidentu var pārstāstīt pāris teikumos, taču tālākais Sima Kudirkas dzīvesstāsts izvērtās daudz sarežģītāks. Viņš tika izdots atpakaļ Padomju Savienībai, piedzīvoja Gulāga nometnes – sodu par dzimtenes nodevību. Notikušais vienlaikus pašiem amerikāņiem lika vēlreiz atbildēt uz jautājumu par gatavību uzņemt jebkuru bēgli, nostāju, ar ko Amerikas Savienotās valstis vienmēr lepojušās. Sima Kudirkas vārds kļuva par simbolu, jā

Lietuviešu rakstnieces Kristīnas Sabaļauskaites nesen iznākušais romāns “Pētera imperatore” no jauna uzjundījis minējumus un strīdus par Bībeles latviskotāja Ernsta Glika audžumeitas Martas Skavronskas dzīvi. Vai Marta bija latviete? Vai viņa prata lasīt un rakstīt? Kas viņā bija tik īpašs? Gluži neticamais Martas Skavronskas, vēlāk – cara Pētera I sievas un Krievijas imperatores Katrīnas I dzīvesstāsts, neliek mieru vēsturniekiem, un vienkārši – interesentiem, nu jau gadsimtiem. Tā bija sensācija 18. gadsimta Eiropā, Voltērs, tiesa, jau pēc viņas nāves, aprakstīdams Martas dzīvi, nosauc to par Pelnrušķītes augšupejas stāstu. Interesi par Martu uzjundī nupat latviski iznākušais lietuviešu bestselleru autores Kristīnas Sabaļauskaites romāns “Pētera imperatore”. Tajā rakstniece Martas izcilību saista ar viņas lietuvisko izcelsmi, pie kam piederību lietuviešu bajāru kārtai. Protams, mēs, Martu Skavronsku, kā Bībeles latviskotāja Ernsta Glika audžumeitu, uzskatām par savējo, jo īpaši trimdas sabiedrība. Vēsturni

Latviešu folkloras krātuvē ir kāda īpaša – 150. – kolekcija. Īpaša gan tāpēc, ka, ja parasti kolekcija Folkloras krātuvē ir viens vākums – vai nu šo folkloras materiālu savākusi kāda skola, vai kāds Folkloras krātuves līdzstrādnieks. 150. kolekcijā ir materiāli no visas Latvijas, un tie ir vākti dažādos laikos, gan tūlīt pēc Latviešu Folkloras krātuves dibināšanas, pagājušā gadsimta 20.gados, gan arī atjaunotajā Latvijas valstī – 90.gadu tautiskās atmodas pacēlumā. Taču laikam jau pirmām kārtām Latviešu folkloras krātuves 150. kolekcija ir īpaša tēmas, kas to vieno, dēļ. Šai kolekcijā savākti buramvārdu pieraksti no visas Latvijas, te rodamas arī atsevišķas buramvārdu formulas, tautas medicīnas receptes, kā arī to lietojuma apraksti un pamācības. Kuru gan neinteresē buramvārdi? Tagad šai kolekcijā iespējams ieskatīties arī ar nesen iznākušas grāmatas palīdzību – un tā ir Latvijas universitātes Literatūras, folklora un mākslas institūta paspārnē mītošās Latviešu folkloras krātuves pētnieka Aigara Lielbārža pē

Dizainere, rotu māksliniece Anna Fanigina radījusi vienu no pasaulē atpazīstamiem Latvijas zīmoliem „Verba”. Zīmola nosaukums aizgūts no latīņu „verba” – „vārds”, jo zīmola pirmās kolekcijas iedvesmas avots bija Romas kultūras autoru spārnoti izteicieni latīniski, kas tika iestrādāti rotu dizainā, pavadīja tās nēsātāju. Pērkot rotu, mēs visbiežāk pērkam iedvesmu, ar to saistīto stāstu. Annas Faniginas rotu kolekciju stāsti raidījumā Augstāk par zemi. Laiks tagad tāds - no vienas pašizolācijas pēc ceļojuma otrā. Oktobra sākumā Anna Fanigina atkal devās uz Itāliju, jo viņas darbs, broša ar nosaukumu "Transeo" (no latīņu - “es šķērsoju, eju cauri”), īpaši darināta Venēcijas Dizaina nedēļas ietvaros rīkotajam konkursam "Venezia Selection," bija iekļuvusi finālā, kas nozīmēja dalību starptautiskā izstādē, līdzās rotu māksliniekiem no Taivānas, Čehijas, Lielbritānijas, tika rīkotas arī tikšanās ar dizaineriem. Broša "Transeo", tās foto, tāpat kā citu šai sarunā pieminēto rotu attēlus varat meklēt internetā, aprak

Ar ko jums saistās Imanta, Zolitūde? Rīgas guļamrajoni, pagājušā gadsimta otrās puses arhitektu sapņi par modernu pilsētu. Kamēr “muižas” vārds ielu nosaukumos, stāsta daudz senāku stāstu. Un tāds arī bija biedrības “Riga Annenhof”, sadarbībā ar Imantas kultūras un atpūtas centru, rīkotā četru ekskursiju cikla pa Imantas un Zolitūdes apkaimēm, mērķis. Apzināties, ka arī šiem jaunajiem Rīgas mikrorajoniem ir visai cienījama vēsture, arī - dot iespēju iepazīties kaimiņiem, savstarpēji dalīties ar savām atmiņām. Latvijas Radio ekskursijā ved biedrības „Riga Annenhof” vadītāja Rigonda Bērziņa un tās biedrs Gaidis Balodis. “Riga Annenhof” jeb Anniņmuižas biedrība sauc sevi par Rīgas jaunāko apkaimju biedrību, viņi darbojas aptuveni gadu. Anniņmuižas vārds nosaukumā, jo tieši šī, pēdējā neprivatizētā muižas ēka visā Rīgā un vecākā mūra ēka Pārdaugavā, sākotnēji saveda kopā biedrības aktīvistus. Pulcēšanās ierobežojumu laiks pielicis punktu idillei, kad Anniņmuižas dzīvojamā māja bija arī biedrības mājvieta, kamē

Šī gada Dzejas dienu laikā Liepājā, tika atvērts Lauras Andersones pirmais dzejas krājums “Meitiņa skatās augšup”. Krājumā – pēdējo desmit gadu laikā tapuši dzejoļi, un stāsts par dzejnieces Lauras Andersones tapšanu, pa daļai ir arī stāsts par Liepājas rosīgo literāro vidi. “meitiņa skatās augšup/ upei ir rāma gultne/ upei ir siltākais sāns/meitiņa skatās augšup/ upē iekritis vārds/ zem akmeņiem palikts klusums.“ Kopš 2011. gada Liepājas Universitātē izveidota maģistra studiju programma “Rakstniecības studijas”, Liepājā ir sava Latvijas Rakstnieku savienības nodaļa, kurzemniekiem ir pašiem sava Raiņa dzimšanas diena – Kurzemes dzejas dienu programma, Kurzemes Prozas lasījumi, sava literārā balva “Krasta ļaudis”. Šķiet, ka vēl pirms pāris gadiem pastāvējusī problēma, ka ārpus Rīgas izdotās grāmatas pārējo Latviju gluži fiziski nesasniedz, paliek ārpus literārām balvām un festivāliem, vismaz Kurzemē, vairs nav problēma. Pirmais, kas atstāj iespaidu, ir tikšanās vieta – Liepājas Universitātes Humanitāro z

Pamatīgāka folkloras kustības vēsture Latvijā vēl nav uzrakstīta. Tāda, kas izskaidrotu tās lomu Atmodas procesos, pagājušā gadsimta deviņdesmitajos, savilktu paralēles ar kaimiņvalstīs notiekošo, liktu iegaumēt un izzināt brīnišķīgus cilvēkus – folkloras kopu un etnogrāfisko ansambļu dibinātājus un vadītājus. Neapstrīdami, senākās folkloras kopas gods piekrīt 1976. gadā dibinātajiem “Skandiniekiem”, taču tikai četrus gadus jaunāks ir tās krustbērns, savulaik Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā dibinātā folkloras draugu kopa “Savieši”, kas 17. oktobrī pošas savam 40. jubilejas koncertam “Lustīgai man dzīvot!”. Vai patreizējie “Savieši” ir tie paši savieši, kas kopā sanāca pagājušā gada astoņdesmitajos, kā saiknes kādreizējo dalībnieku starpā uzturētas kopdziedāšanas, sadancošanas un muzicēšanas apsīkuma brīžos? Par “Saviešiem” šodien un ielūkojoties vēsturē, stāsta patreizējā “Saviešu” vadītāja Liene Kņaze un “Saviešu” dalībniece Marita Maizīte. Patreizējo “Saviešu” vadītāju Lieni Kņazi un “Saviešu” dibināš

3. oktobrī svinama Eduarda Veidenbauma dzimšanas diena, šogad jau 153. dzimšanas diena. Taču piemiņas sarīkojums dzejnieka memoriālajā muzejā "Kalāčos", Priekuļu novada Liepas pagastā, tiek rīkots šodien, 4.oktobrī, un tajā arī rakstu krājuma "...kaut šaubās un šaubīsies cilvēka prāts... EDUARDS VEIDENBAUMS. Dzīve un daiļrade: konteksti un recepcija" atvēršanas svētki. Krājumā publicēti 2017. gadā Rīgā un Tartu notikušās konferences materiāli. Eduards Veidenbaums nodzīvoja tikai 24 gadus, viņa dzīves laikā netika publicēts neviens viņa dzejolis. Taču patiesi apbrīnojama ir viņa spēja nelikt mūs mierā nu jau vairāk nekā gadsimtu. Veidenbaums jau līdz šim, mainoties paaudzēm un laikmetiem, ticis atklāts vairākkārtīgi, tēmas, kas aktualizējušās pēdējo gadu desmitu laikā, iezīmējas arī pēdējā laika vērienīgākā Eduardam Veidenbaumam veltītā notikuma, viņa simtpiecdesmitgades konferences referātos, un attiecīgi – nupat iznākušajā rakstu krājumā. Par Veidenbaumu stāsta – viena no krājuma sakārtotājām, literatūrzinā

Saruna par izrādi “Baiļu rutīna” Ģertrūdes ielas teātrī, un šī rudens starptautiskā jaunā teātra festivāla "Homo Novus" mākslas projektu "Lietisko pierādījumu muzejs". Abos šajos darbos skartā tēma – vardarbība pret sievieti. Kā runāt par ko tik personisku mākslas darbā? Kā atšķirt mākslu no sociāla projekta?

Kā visjēdzīgāk pavadīt pavasarī piedzīvoto, pandēmijas baiļu izraisīto, mājās sēdēšanas laiku? Kādu pašatklāsmes vai radošo jaudu tas no cilvēka spēja izvilināt? Marika Rozenberga - radoša personība, tā viņa iesaka sevi pieteikt, jo ir darbojusies gan reklāmas jomā, gan kā tulks, šobrīd viņas aizraušanās ir smaržu zināšana - to vadīja lasot dzeju, un savus tā brīža sajūtām atbilstošos dzejas atradumus apkopoja apgādā “Aminori” nesen iznākušajā latviešu dzejas izlasē “Mierinājums”, tai dots arī asprātīgs apakšvirsraksts “19. un 20. gadsimta dzejnieki – 21. gadsimta krīžu nogurdinātajiem.” Saruna par dažādu laikmetu krīžu samērošanas iespējām un spriežam, kāpēc 21. gadsimta sajūtām vislabāk atbilst 19. – 20. gadsimta pasaules izjūta. Protams, lasām priekšā dzeju. Latviešu dzejas krājumu “Mierinājums” var uzskatīt par iemūžinātu pandēmijas krīzes pieredzi. Mēs patiešām kopīgi pārdzīvojām ko nebijušu. Apmulsumu nezināmās nākotnes priekšā. Kāds varbūt pilnā nopietnībā no jauna izvērtēja savas attiecības ar iesp

Vēl tikai līdz septembra beigām, kultūras pilī “Ziemeļblāzma”, Rīgā, skatāma izstāde “Etā mīnā zīben zāben! Bērnu skaitļi Oto Bonga krājumā”. Šī ir izstāde, kurā satek vairāki stāsti: tas ir stāsts par līdz šim mazāk pētītu mutvārdu folkloras apakšžanru – bērnu skaitāmpantiem un spēlēm ar valodu, tas ir stāsts par Otrā pasaules kara bēgļiem un arī par vācbaltu bibliofīlu, krājēju Oto Bongu. Stāsta izstādes kuratore Zane Zajančkauska, grāmatniecības vēsturnieks Viesturs Zanders un muzeja un pētniecības centra “Latvieši pasaulē” speciāliste Marianna Auliciema. Liecību par Baltijas telpu krājējs Vācbaltietis Oto Bongs, visu mūžu krāja pagātnes liecības par Baltijas telpu – grāmatas, kartes, iespieddarbus. Arī mutvārdu folkloru: šīs izstādes stāsts ir par pagājušā gadsimta 40. gadu otro pusi, kad Oto Bongs, pats būdams kara svaidīts bēglis, mērķtiecīgi apbraukāja vairāk nekā 60 latviešu pārvietoto personu nometnes, savācot apjomīgu, un arī tā laika folkloras pētniecības tendencēm neparastu latviešu folkloras k

Raidījuma Augstāk par zemi ciklā “Tandēms” viesojamies rakstnieka Rūdolfa Blaumaņa „Brakos”. Cikla mērķis ir atklāt tos „neredzamos” cilvēkus, kas bijuši klāt, ietekmējuši un palīdzējuši mūsu kultūrvēsturē labi zināmu personību tapšanā. Šis stāsts būs par Rūdolfa Blaumaņa māti Karlīni, tēvu - muižas pavāru Matīsu. Un „Braku” sētu, kurā mākslīgi tika apstādināts laiks Rūdolfa Blaumaņa piemiņas saglabāšanas vārdā. Ceļvede "Brakos" šajā reizē ir muzeja vadītāja Zinta Saulīte. Pirms turpināt stāstu, jāatzīstas, ka pandēmijas posts sajaucis ne tikai šī gada tūrisma sezonu muzejniekiem, bet arī žurnālista darbu – šī radio raidījuma tapšanas un izskanēšanas laikus. Saruna notika agrā pavasarī, un nodoms, ierodoties Brakos, bija dzimšanas dienā godināt Rūdolfa Blaumaņa māti, Karlīni Paulīni Blaumani. Skulptūra pie ieejas Braku muzejā, kurp ar Zintu Saulīti dodamies, stāsta par kādām citām Rūdolfa Blaumaņa mātes dzimšanas dienas svinībām pirms 112 gadiem. Muzejā sagaida "Braku" memoriālā muzeja vadītāja kopš 1978. g